ASV profesore: “Sabiedrībai ir jāatzīst visu cilvēku iekļaušanas vērtība un tad ieviest šos principus ikdienas praksē”

03.08.2017.  

Latviju patlaban apmēklē Ņujorkas štata Brokportas universitātes iekļaujošās fiziskās izglītības profesore Lorena Libermane (Lauren Lieberman), kas sniedz semināru skolotājiem un iekļaujošo NVO aktīvistiem.

Jautājumus uzdeva Igors Vatoļins, speciali Esredzu.lv

– Kā jūs kļuvāt par vadošo pasaules eksperti pielāgotās fiziskās izglītības jomā? Kopš kura laika tā ir kļuvusi par jūsu aicinājumu?

– Kad es biju koledžā, es izvēlējos dažas nodarbības pielāgotajā fiziskajā izglītībā. Un iemīlējos šajā priekšmetā. Es arī brīvprātīgi vadīju nodarbības ar pieaugušajiem ar redzes traucējumiem. Es patiešām jutos, ka man izdevās un tas mani fascinē. Tāpēc es nolēmu doties uz augstskolu, kur specilizējos praktiskajā darbā ar neredzīgajiem un tā izpētē. Tur es apguvu zīmju valodas pamatus.

Tieši šeit XIX gadsimta beigās mācījās rakstniece, politiķe un pedagoģe Helena Adamsa Kellere, kas pirmā  no amerikāņu neredzīgajiem un nedzirdīgajiem saņēma mākslas bakalaura grādu. Vairākus gadus es Perkinsā pasniedzu neredzīgo un nedzirdīgo programmu, un patiesi to iemīlēju. Kad dabūju doktora grādu Oregonas štata universitātē, es turpināju pētīt kurlumu un kurlaklos. Tad es sāku strādāt Brokportas universitātē, kur kopš 1995. gada un joprojām nodarbojos ar neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem. Tā sanāk, ka es darbojos šajā jomā kopš 1984. gada.

–Tātad tā ir kļuvusi par jūsu aicinājumu kopš koledžas?

— Kopš koledžas otrā kursa.

— Izņemot jūsu ASV pieredzi, jums ir diezgan liela pieredze pasaules mērogā. Vai jūs varētu pastāstīt par šo  globālo dimensiju?

–Protams. Man paveicās ne tikai uzstāties kā pamatrunātājai šīs jomas starptautiskajās konferencēs Zviedrijā, Brazīlijā, Ungārijā, Izraēlā… Esmu apceļojusi ar šādiem semināriem visu pasauli. Es arī priecājos, ka man izdevās uzsākt iekļaujošo attīstošo nometņu (Camp Abilities) tradīciju. Un ne tikai ASV, bet arī Somijā, Gvatemalā, Kostarikā, Brazīlijā un Īrijā. Šādas nometnes tagad notiek daudzās valstīs, un man sen bija mērķis un cerība apmēklēt arī Latviju, lai nodibināt šeit Camp Abilities tradīciju, kas turpinās biedrības “Es redzu”, tās vadītājas Aivijas Bārdas un viņas komandas paveikto darbu.

– Vai jūs uzskatāt, ka jauniešam ar redzes traucējumiem jābūt speciālā internātskolā vai vispārējā skolā kopā ar citiem jauniešiem, bet ar īpašām programmām?

– Tas ir labs jautājums. Ja bērnam ir iespēja kopā ar vienaudžiem apmēklēt tuvāko vietējo skolu, tā, protams, ir priekšroka. Bet tikai tad, ja skolotāji ir gatavi strādāt ar šādu bērnu. Un viņiem ir atbilstošas ierīces, arī sporta un citas interešu izglītības iespējas, piemēram, teātris un mūzika. Ja pret īpašu bērnu izturas tāpat, kā pret viņa vienaudžiem, bet papildus viņš iemācās lasīt Braila rakstā, orientēties un pārvietoties telpā, tad, manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs risinājums.

Problēma ir – vismaz tā tas ir ASV – kad īpašs bērns dodas uz vietējo skolu netālu no mājām, lielākā daļa skolotāju nezina, ko darīt, lai viņam palīdzētu. Var notikt tā, kā šāds bērns netiks socializēts, neiemācīsies Braila rakstu, neapgūs pārvietošanās iemaņas, netiks iesaistīts sporta komandās, jo trūkst vajadzīgais aprīkojums, un skolotāji vienkārši nezina, kā lai iekļauj šādus bērnus. Es uzskatu, ja pastāv risks, ka bērns nonāks šādā situācijā, tad varbūt viņam būtu labāk apmēklēt neredzīgo skolu. Vienīgā problēma ir tāda, ka pie šādas prakses vispārējās skolās diez vai kādreiz būs gatavas uzņemt šādus bērnus. Tas ir divasmeņu  zobens.

— Kādi ir šo skolotāju profesionālās apmācības elementi, lai tie būtu gatavi strādāt ar bērniem un jauniešiem ar redzes traucējumiem?

— Jūs domājat, kādas iemaņas un prasmes padara skolotāju par labu šiem bērniem? Pie mums, ASV, ir tas, ko sauc par Paplašināto mācību programmu neredzīgajiem un vājredzīgajiem bērniem un jauniešiem. Tā paredz, ka bērniem un jauniešiem ir izvēles iespējas, viņi apgūst orientēšanās un pārvietošanās prasmes, tā veicina viņu neatkarību un tehnoloģiju apgūšanu, kā arī izpratni par profesijas izvēli un karjeras veidošanu un par visām iespējām, kas viņiem ir pieejamas. Viņi apgūst dažādus sporta un brīvā laika pavadīšanas veidus, kā iegūt sociālos kontaktus un atrast draugus, kā izmantot dažādas optiskās ierīces un lasīt Brailu, bet konkrētām grupām liela izmēra burtus. Arī kā lietot datorprogrammas ar audio vai pārlūka nodrošinājumu,  kā ieiet tīmeklī un izmantot e-pastu… Tās  galvenās un vēl citas lietas no Paplašinātās mācību programmas neredzīgajiem un vājredzīgajiem bērniem un jauniešiem viņiem ir jānodrošina, taču vēl svarīgākā lieta ir nelikt škēršļus šādiem bērniem. Esmu atklājusi, ka ir pārāk daudz skolotāju, kuros saskarsme ar neredzīgo bērnu izraisa pārsvarā domas par to, ko viņi nespēj izdarīt, nevis par to, ko viņi var izdarīt.

– Ko jūs uzskatāt par iekļaujošā sporta pasniegšanas specifiku salīdzinājumā ar “parasto” sportu?

– Dažos gadījumos jums var noderēt spilgtākas krāsas vai skaņas bumba, bet citos gadījumos bērnam būtu nepieciešams asistents. Piemēram, basketbola nodarbībā jūs varat ar spieķa palīdzību parādīt bērnam, kur atrodas grozs. Bēt pēc spēles sākuma komandas biedrs var pateikt, kur ir bumba, kur ir grozs, kuram to var piespēlēt. Ar nelielu lielāgošanu viss ir iespējams. Tātad atkarībā no spēles noteikumiem un katra bērna spējām ir jāsaprot, vai viņi var skriet, vai viņiem vajag kādu skaņas atbalstu, vai ir nepieciešams ikreiz pateikt savu vārdu, pirms piespēlēt bumbu… Un tad var iet pie citiem bērniem un iemācīt viņem, kā jāspēlē šī pielāgota spēle. Pielāgošana var attiekties tikai uz vienu vai dažiem bērniem, vai arī uz visiem spēlētājiem.

– Vai bērniem un jauniešiem ar redzes traucējumiem būtu jāapmeklē sporta nodarbības kopā ar citiem, vai viņiem vajadzētu būt savs īpašs treneris un speciālās sporta nodarbības?

– Es uzskatu, ka vienlīdz svarīgi ir gan viens, gan otrs moments. Mana pieredze un pētījumi liecina, ka vislabākie rezultāti tiek sasniegti, ja bērnam ar redzes traucējumiem ir iespēja vispirms saprast sporta veida būtību un apgūt pamatprasmes nelielā grupā ar vienu vai diviem vienaudžiem. Bet tikpat svarīgi, lai viņiem būtu iespēja pielietot apgūtas prasmes reālā spēlē, piedaloties visai klasei.

– Te ir īpašs Aivijas Bārdas jautājums. Vai jauniešiem ar redzes traucējumiem ir lābāk dzīvot internātskolā un atgriezties ģimenē nedēļas nogalēs vai palikt ģimenē visu nedēļu un apmeklēt vispārējo skolu? Tas ir jautājums nevis par skolu, bet par ģimenes dzīves nepieciešamību.

– Es domāju, ka tas ir par to pašu, vai vietējā vispārēja skola var apmierināt bērna vajadzības. Jo šoreiz tas, ko dara vecāki, nevar aizvietot, ja skolā nav atbilstošo ​​izglītības iespēju. Ņemot vērā šo apstākli priekšroka jādod dzīvei tuvāk ģimenei, lai viņiem būtu ģimenes atbalsts un draudzība. Es uzskatu, ka neredzīgo skolu pasniedzēji parasti vairāk par citiem zina, kā apmācīt bērnus ar redzes traucējumiem.

– Kāda atšķiras bērnu un jauniešu iekļaujošā sporta aktivitātes Eiropā un ASV?

– Neredzīgo sporta līdzdalības iespējas visā pasaulē ir ierobežotas. Bet… Piemēram, Kolumbijā, kur ir 25 neredzīgo futbola komandas. Viņi lika uzsvaru uz futbolu. Tātad, neredzīgajiem, kas dzīvo Kolumbijā, ir ļoti labas izredzes spēlēt futbolu vai golbolu. Attiecībā uz ASV, mums nav nevienas šādas futbola komandas – bet ir izplatītas pieaugušo un junior golbols, kad trīs cilvēku komanda cenšas iemest skaņas bumbu pretinieka vārtos. Bet vairumā gadījumu tās komandas nav pietiekami tuvu, lai lielākā daļa bērnu varētu spēlēt golbolui ar saviem vienaudžiem. Pilsētā, kur es dzīvoju, mēs tikko izveidojam beisbola komandu, kas spēlē ar pīkstošu bumbu. Tajā pārsvarā spēlē pieaugušie, bet ir arī daži pusaudži. Tātad, to mēs arī veicinām… Redziet, ASV ikvienā vidusskolā ir iespēja sportot arī pēc skolas. Nodarboties ar hokeju, peldēšanu, amerikāņu futbolu, cīņu, skriešanu, vingrošanu… Mēs cenšamies panākt, lai neredzīgie bērni varētu piedalīties šādās pēcskolas sporta komandās, kā to paredz likums. Katram bērnam ir tiesības izvēlēties komandu. Viņi var izveidot savu komandu un piedalīties reģiona mēroga programmā, kur viņi sacentīsies ar citiem bērniem. Mēs cenšamies panākt, lai neredzīgajiem un vājredzīgajiem bērniem būtu iespējas nadarboties arī ar peldēšanu, basketbolu, daivingu, kā arī piedalīties karsēju grupas, kas atbalsta savas komandas. Mums ir paveicies, ka ASV ir ļoti laba sistēma, kad lielākajā daļā štatu bērni ar edzes traucējumiem var nodarboties ar sportu kopā ar saviem vienaudžiem pēcskolas sporta komandās. Tas ir vairāk izplatīts un pieejams nekā tikai neredzīgo sporta komandas.

– Vai jūs varētu pateikt, kā sporta nodarbības ietekmē bērnu un jauniešu ar redzes traucējumiem intelektuālo, garīgo un, kopumā, personības attīstību?

– Patiesībā tas ir ļoti interesanti. Tikko iznācis daudz pētījumu, kas aplieciena, ka iesaistīšanās fiziskajās aktivitātēs palīdz izziņai, spējai uztvert informāciju un veiksmīgi mācīties. Tātad, jo vairāk bērni tiek iesaistīti sportā pirms skolas, skolas laikā vai pēc tās, jo vairāk viņi būs veiksmīgi akadēmiski. No otras puses, pētījumā par Braila rakstu mēs uzzinājām, ka bērni, kuri iemācījušies lasīt Braila rakstā, ir daudz veiksmīgāki sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē nekā tie, kas nav to apguvuši.

–Ja jūs veidojat vasaras nometnes cilvēkiem ar redzes traucējumiem, vai jūs iekļāutu to programmā ne tikai sporta, bet arī kādas intelektuālās nodarbības, proti, prāta spēles, lasīšanu un citas šādas aktivitātes?

– Mūsu nometnē mēs arī nodarbojamies ar mākslu, bet pārsvarā tās ir sporta nometnes. Bērniem ir iespēja novērtēt savas prasmes un runāt par to, kā tos uzlabot.

– Kā jūs vērtējat Latvijas NVO “Es redzu” un tās vadītājas Aivijas Bārdas aktivitātes?

– Šķiet, tas bija 2013. gads, kad es satiku Aiviju ar Georgu un vēl vienu mammu, kuras dēls arī bija ar redzes traucējumiem. Tas notika Camp Abilities nometnē Somijā. Mani ļoti iespaidoja viņu gatavība un aizrautība palīdzēt saviem bērniem ar redzes traucējumiem nodarboties ar sportu. Un tad, kad Aivija pēc nometnes devās atpakaļ uz Latviju, mēs turpinājām sazināties, viņa dalījās ar mani ar programmām un aktivitāšu aprakstiem, ko viņa veic visu cauru gadu. Esmu saziņā ar vēl vienu kolēģi Latvijā – profesori Aiju Kļaviņu, kas ir ir ļoti slavena mūsu jomā. Domāju, ka Latvijai paveicās, ka šeit ir tik brīnišķīga, notikumiem bagāta programma. Tos organizē saviem un citiem bērniem tādi kaislīgi vecāki, kā, piemēram, Aivija, jo ​​viņi vislabāk redz valsts plānošanas trūkumus.  Nav īpaši svarīgi, vai tā ir Minesota, kur man notika semināri ar vietējiem skolotājiem, vai Skotija, vai Latvija. Visu šo ceļojumu laikā, tiekoties ar kolēģiem es uzzinu vairāk, daudz ko iemācos no viņu pieredzes. Esmu pārliecināta, kā mēs kopā varēsim apspriest un uzzināt daudz ko jaunu arī Latvijā. Tikai kopā mēs varam augt un vairāk spēt darbā ar īpašiem bērniem un jauniešiem. Es cerēju, ka man kādreiz izdosies kopā ar studentiem aizbraukt uz Latviju un veicināt izmaiņas jūsu valstī. Esmu pārliecināta, ka mēs kopā varam daudz ko izdarīt. Šodien, ASV, mēs zinām un varam daudz vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Nav šaubu, ka šī joma ir tālu tikusi!

Tas ir mans pirmais Latvijas apmēklējums, bet es ceru, ka ar Aivijas un Aijas palīdzību man izdosies gan novadīt semināru skolotājiem un vecākiem, visādā veidā palīdzēt ar programmu sastadīšanu, gan apgūt Latvijas pieredzi. Profesore Aija Kļaviņa teica, ka Latvijā tika veikts plaša mēroga pētījums par cilvēku ar invaliditāti fiziskajām aktivitātēm, jo īpaši ar redzes traucējumiem. Ceru, ka tā nebūs vienīgā reize, kad es   ierodos Latvijā. Es zinu, ka Aivijai ir plāns sarīkot iekļaujošo sporta nometni arī ziemā, kas, manuprāt, būtu lieliski, ja bērniem ar redzes traucējumiem būtu sporta nometnes visa gada garumā.

– Mēs runājām par atsevišķiem aktīvistiem, bet kā ir ar sabiedrību kā tādu… Ko jūs uzskatāt par labu praksi, labu stratēģiju valsts un pašvaldību, plašsaziņas līdzekļu un plašas sabiedrības izglītošanā iekļaujošās izglītības jomā?

– Par to patiesībā ir vairākas atbildes. Pirmā lieta ir… Es pagaidam nezinu, kā ir Latvijā, bet ASV daudzus gadus visi bērni ar redzes traucējumiem bija speciālajās neredzīgo skolās un citās iestādēs. Tātad sabiedrība nevarēja ieraudzīt bērnus un citus cilvēkus ar redzes traucējumiem, ejot pa ielu vai braucot ar velosipēdu. Cilvēki nemaz nedomāja par to, ka personām ar redzes traucējumiem ir kāds potenciāls, lai sniegtu  ieguldījumu sabiedrībā. Tagad likums paredz, kā pēc iespējas vairāk bērniem vajadzētu izglītoties tuvāk viņu mājām, un tas ir mūsu uzdevums palīdzēt šiem bērniem kļūt fiziski aktīvākiem un spējīgākiem paveikt ikdienas pamatlietas, lai sabiedrība varētu redzēt, ka viņi tiek ar to galā. Un šajā lietā mani visvairāk pārsteidz tas… Man bija students ar redzes traucējumiem, viens no  Camp Abilities dalībniekiem, piedalījās skriešanas sacensībās, un bija daudz ļoti daudz cilvēki, kas teica, vai kas notiek, viņš kā viņš varēja to paveikt…  Bet tas nedrīkst būt liels darījums! Tam vajadzētu būt ierastai lietai. Jo vairāk cilvēki ar redzes traucējumiem  veic ikdienas pamatlietas, jo vairāk mainās sabiedrības uztvere. Virzoties pa šo ceļu mums jānodrošina, lai mūsu likumi, noteikumi un politika atbalsta iekļaušanu. Ne tikai tās principus, bet arī reālas papildu vajadzības, kā, piemēram, tandēma velosipēdus, pavadošus asistentus, vai, ja personai ir aklums un kurlums,  būtu nodrošināts tulks vai saskarsmes asistents. Bet vispirms sabiedrībai ir jāatzīst visu cilvēku iekļaušanas vērtība un tad ieviest politikas principus ikdienas praksē.