Dienas iekļaujošā nometne „Ziema Rīgā” turpinās. Franciskas Ermleres, Mihaila Bulgakova un bulgāru brīvprātigā kompānijā, zeltīto retrīveru gaidot

04.03.2017.  

Pagajušajā trešdienā, 1. martā, cikla  „Pieredzes stāsti no dažādām profesijām” ietvaros kafejnīcā un klubā “Buberts”, Dzirnavu ielā 15, notika integrējošās dienas nometnes “Ziema Rīgā” dalībnieku ar īpašām vajadzībām un viņu draugu tikšanās ar detektīvromānu autori Francisku Ermleri, kā arī ar biedrības ”Piedzīvojuma Gars” brīvprātīgo no Bulgārijas Iliju Ilijevu. Nometnes un projekta “Draugs īpašam bērnam” dalībnieki, viņu draugi uzdeva jautājumus vakara galvenajiem viesiem, sarunājās savā starpā un kala nākotnes plānus.

“Pēc reakcijas es sapratu, ka tas, ko es teicu aizgāja līdz cilvēkiem, — dalās iespaidos Franciska Ermlere. — Es pieskāros vienai no Mihaila Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” tēmām, par cilvēku nespēju nošķirt labo un ļauno, kas ir līdzvērtīga nespējai atšķirt gaismu un tumsu, palikšanai tumsā. Tā kā es pati esmu neredzīga, cilvēki to saprot. Mēs pieskārāmies mūsdienu medicīnas iespējām, kas ļauj cilvēkiem izdzīvot šķietami bezcerīgajos apstākļos. Bet tas rada ļoti svarīgu jautājumu par robežu starp biomasu un cilvēku kā tādu. Kā tālāk dzīvot cilvēkiem, kas pārcietuši briesmīgu negadījumu un zaudējuši daļu no būtiskām maņām un spējām? Galīgo atbildi uz šo jautājumu var sniegt tikai viņi paši, bet ārkārtīgi svarīgs ir arī līdzcilvēku atbalsts, no konkrētām personām līdz videi kopumā. Tas attiecas pirmkārt uz mani pašu. Ja es nebūtu zaudējusi redzi, es diez vai ķertos pie romānu cikla “Rīgas detektīvs”, kurā esmu mēģinājusi citādi pieiet detektīva žanram. Kad pamatjautājums ir nevis, kas ir slepkava, bet kā atrast pazaudēto skaidra redzējuma gaismu. Cikla septītā romāna varonis zaudē redzi, bet tad viņam izdodas to dabūt atpakaļ. Romāna pamatsižets ir par to, kā tas notiek. Tas bija ceļš pie sevis, mēģinājums saprast, kur es kļūdījos, ko neesmu sapratusi. Un, ja esi tikusi par kaut ko skaidrība priekš sevis, tad nedrīkst turēt savas zināšanas mājas lādē. Ir jādalās ar līdzcilvēkiem.”

Rīgas kultūras un sporta vides pieejamības līmeni, ar kura testēšanu nodarbojas nometnes „Ziema Rīgā” dalībnieki, Franciska Ermlere vērtē kā visnotaļ zemu. “Kā cilvēks, kuram nav redzes, es kritu panikā no jebkādām kāpnēm. Mēs ar meitu nesen aizgājam uz Nacionālo Mākslas muzeju, pie kura ieejas durvīm bija jākāpj pa diezgan stāvām kāpnēm bez margām. Nav iedomājams, ka tikko renovētajā ēka nav pielagota  cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet kā lai pie tās tiek, paliek miglā tīts. Šāda informācija nav pieejama arī muzeja mājas lapā internetā. Ne pārāk pieejama ir arī Lielās Ģildes koncertzāle, diezgan sarežģītas kāpnes tikai ar margām. Viņu interneta vietnē ir daudz informācijas pat visu ko, pat kā atrast tualeti, bet neredzīgajiem un ratiņniekiem netika padomāts. Un tā tās pieejamības lietas ir ne tikai muzejos un koncertzālēs, kurus parasti cilvēki iegriežas ne tik bieži. Cilvēkiem ar invaliditāti ir no svara  viņu ikdienas infrastruktras pieejamība, pārtikas veikalā, mājas apsaimniekošanas kantorī, veselības aprūpes centrā… Pie mums, Sarkandaugavā, Sliežu ielas ambulacei ir rampa neredzīgajiem un ratiņniekiem, bet kāds no tās labums, ja no tās netiek notīrīts sniegs un ledus. Šodien Rīgā, kur vien ej, visu laiku ir jāpārvar dažādas grūtības  šķēršļus, ir jāsadurās ar dažādas nepārvaramības pakāpes barjerām. Es neuzņemtos atbildību pateikt, ka Rīgas vide ir gatava cilvēku ar īpašām vajadzībām masveida uznācienam. Novēlu nometnes dalībniekiem panākumus Rīgas ainavas apgušanā. Tikai neaizmirstiet, ka vissvarīgākā lieta ir būt laimīgiem, mīlēt un būt mīlētiem. Tā ir mūsu visu vislielāka vajadzība.”

Paciemoties trešdienas pasākumā atbrauca Baiba (30 gadi), kas pārvietojas ratiņkrēslā. Ikdienā viņa strādā kristīgā organizācijā „Spārni riteņiem” (Wings for Wheels) un studē kultūras un multimediju komunikāciju Stradiņa Universitātes doktoranturā. „Ir patiess prieks, ka te ir tik daudz cilvēku, gan ar redzes traucējumiem, gan ratiņnieki. Es daudz lasu, pārsvarā akadēmisko un kristīgo literatūru, tāpēc Franciskas teiktais par Bulgakova romānu, es to lasīju Ojāra Vācieša tulkojumā, un izvēli starp labo un ļauno man  šķita ļoti svarīgs. Tā kā ikdienā esmu ļoti aizņemta, par iesaistīšanos nometnes aktivitātes vēl pāragri runāt, bet es par to padomāšu. Gatavojos rakstīt disertāciju par politisko diskursu Latvijā saistībā ar cilvēkiem ar invaliditāti. Tā kā uz pasivitāti un garlaicību nesūdzos. Varbūt kādā no trešdienām es varētu pastāstīt par savu pieredzi, kas arī bija gana unikālā.”

Elīna (16 gadi) un viņas mamma Sanita atbrauca no attalāka Salacgrīvas novada. Elīnai ir spina bifida diagnoze (defekts, kas ietekmē muguras lejasdaļu un muguras smadzenes), kurai ir nākusi klāt simptomatiskā epilepsija. „Elīnai sapnis par par zeltaino retrīveru, suni-pavadoni un labu draugu, ir jau vismaz divus gadus. Patlaban ir sajūta, ka pateicoties projektam “Draugs īpašam bērnam” tas sapnis lēnām sāk piepildīties, — stāsta mamma Sanita. — Mēs pirmoreiz esam šeit, Bubertā, un mums šeit ļoti patīk. Franciska saistoši stāstīja gan par skarbo realitāti, bet arī lika aizdomāties par augstām un dzīvē svarīgām lietām. Kā īpaša bērna mammai man bieži mēdz būt  grūti, bet tad es paskatos uz Elīni un saprotu, ka patiesībā nekas grūti nav un es varu visu”.

Pēc nometnes “Ziema Rīgā” un projekta “Draugs īpašām bērnam” vadītājas Aivijas Bārdas, patlaban profesionālie kinologi piemēklē zelta retrīvera kucēnu, ņemot vērā Elīnas individuālās īpašības. „Četru nedēļu dienas nometne “Ziema Rīgā” cilvēku ar īpašām vajadzībām integrācijas biedrība “Es Redzu” rīko no 15. februāra līdz 12. martam. Tās mērķis ir atklāt neierastas kultūras un sporta iespējas Rīgā cilvēkiem ar redzes un kustību traucējumiem. Šī nometne tiek saukta arī par “ikdienas nometni”, jo tās rīkotāji vēlas radīt draudzīgu, pieņemošu un integrējošu sajūtu ikdienas dzīvē, kopā meklēt sadarbības iespējas, koordinēt aktivitātes un izaicinājumus tās dalībniekiem ar īpašām vajadzībām un viņu draugiem, kā arī atrast interesantas aktivitātes un kopā būšanas iespējas Rīgā un tās apkaimē, iepazīt jauno projektu “Draugs īpašam bērnam” un pieradināt rīdziniekus pie suņa-pavadoņa klātbūtnes. Arī veicināt cilvēku ar invaliditāti patstāvību un iesaisti sabiedriskajā dzīvē. Tas tiek darīts, apmeklējot un izjūtot muzeju vides pieejamību, dodoties uz kino un teātriem gan baudīt izrādes, gan satiekoties ar aktieriem mēģinājumos, kopā piedaloties deju nodarbībās, slidojot ledushallēs un braucot no kalna ar slēpēm. Projekta ne mazāk svarīgais mērķis ir atrast jaunus  dažāda vecuma draugus, kas vēlas izpētīt Rīgas pieejamību, skatoties ar īpaša cilvēka acīm”, — tā nometnes un biedrības “Es Redzu” vadītāja Aivija Bārda.

Līdz marta vidum iknedēļas tikšanās notiek kafejnīcā un klubā “Buberts”, Dzirnavu iela 15, kur pirmdien, 6. martā, Māra Žundas Rūdīšanās skola — par to, kā pierast pie aukstuma, otrdien, 7.martā, Iepazīšanās vakars “Randiņš ar Odziņu”, trešdien, 8. martā, Meistarnīca “Profesiju stāsti”. Visi pasākumi šakas plkst. 19:00.

Autentiskās dejas nodarbības notiek sestdienās no 15:00 līdz 17:00 TC Galleria Riga 5. stāvā, HappyDance Studio.

 

Muzeju apmēklējumi:

Pirmdien, 06.03., 11:30, Rīgas lidostas muzejs.

Otrdien, 07.05., Dzelzceļa muzejs.

(Pieteikšanās pie Ata Ķeņģa, tālr.  263 263 69)

Dienas integrējošās nometnes „Ziema Rīgā” turpinājumā no 13. līdz 17. martam norisināsies piecu dienu diennaksts nometne jauniešiem (no 13 līdz 25 gadiem) “Citāda Rīgā, Citādā Latvijā”. Papildinformācija:  https://www.facebook.com/Piedzivojumagars/?fref=ts .

Piesakies kā integrējošo nometņu dalībnieks, asistents vai mentors, rakstot uz atis.kengis@gmail.com.

Projekti tiek realizēti ar labdarības fonda BlueOrange Charity atbalstu.