„Es redzu” analizē Starptautiskās iekļaujošās nometnes „Pasaule visiem Latvijā” veikumu un gatavo jaunus pasākumus

09.07.2017.  

7. gadā no 25. jūnija līdz 1. jūlijam vēsturiskajā Spāres muižā un citās gleznainās Amatas novada vietās norisinājās starptautiskā iekļaujošā jauniešu nometne “Pasaule visiem Latvijā”, kurā piedalījās eksperti no Latvijas, ASV un Krievijas. Nometni rīkoja neredzīgo un citu personu ar invaliditāti integrācijas biedrība “Es redzu” ar labdarības fonda “BlueOrange Charity”, kā arī ABLV Charitable Foundation, SIA Beaphar Latvija un Amatas novada domes atbalstu.

Projekta mērķis ir veselīga dzīvesveida un sporta aktivitāšu pieejamības veicināšana bērniem un jauniešiem ar redzes un citām invaliditātes formām, tādā veidā sekmējot sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu un jauniešu ar redzes un citu invaliditāti integrāciju sabiedrībā. Rīkojot nometnes, “Es redzu” vēlas iedvesmot, ieinteresēt un sniegt zināšanas un prasmes jauniešiem ar īpašām vajadzībām, kā arī popularizēt Latviju un tās īpašos cilvēkus.

Turpinot iekļaujošo nometņu tradīciju, kas tika uzsākta 2015. gadā Īvandē pie Kuldīgas, Amatas nometnes dalībnieki tiekas ar dažādu darbības jomu līderiem un īpašiem cilvēkiem, kas ar kreatīvu pieeju ikdienas grūtībām, arī pārvarot savu invaliditāti, spēj pārsteigt un iedvesmot. Šo ekspertu vidū ir Minesotas Valsts Neredzīgo akadēmijas pasniedzējs, Minesotas štata beisbola komandas treneris Čārlijs Lektenbergs ar savu studentu, septiņpadsmitgadīgo neredzīgo jūrmalnieku Georgu Tadeju Bārdu, kas pēc Vaivaru pamatskolas beigšanas līderības programmas FLEX ietvaros šobrīd mācās Minesotā, ASV. “Tā ir lieliska nometne ar daudzām lieliskām iespējām! Es labprāt dalos ar savu pieredzi. Minesotā mums ir vairākas fiziskās sagatavošanas grupas, kurās bērni apgūst dažādus sporta veidus. Mēs kādas desmit dienas darbojamies ar lecamauklu, tad pārejam uz peldēšanu vai golbolu (komandu spēle ar mērķi iemest bumbu pretinieku komandas vārtos), vieglatlētiku, beisbolu, skrituļošanu vai distanču slēpošanu. Tās ir prasmes, kuras viņiem noderēs visas dzīves gaitā. Es labprāt vēlreiz atbrauktu uz Latviju, lai parādītu, kā spēlēt golbolu. Šajā lieliskajā spēlē var piedalīties ikviens, arī neredzīgais. Tā vienlaikus ir gan jautra, gan atlētiska spēle,” pēc aktīvā treniņa ar lecamauklu savos iespaidos dalās Čārlijs Lektenbergs.

Nometnes sporta programmā piedalījās arī ilggadējs Latvijas basketbola izlases dalībnieks, pašreiz U-18 basketbola jauniešu izlases galvenais treneris Uvis Helmanis. Pēc basketbola treniņa ar nometnes dalībnieku raibo komandu viņš atzina: “Tas bija ļoti labs treniņš, tāpat kā ar bērniem-iesācējiem. Daļa nekad nav spēlējuši basketbolu. Tāpēc apguvām spēles pamatelementus – driblu, metienu un piespēli. Lai būtu rezultāti, ir jātrenējas. Esmu strādājis arī ar sociālā riska jauniešiem, ar kuriem gada laikā tika sasniegti labi rezultāti. Jauniešus ir svarīgi aizraut, ieinteresēt. Šodienas nodarbības pamatprincips bija komandas darbs un sadarbība. Uzdevums – darboties visiem kopā tā, lai kapteinis iemet bumbu grozā. Šajā procesā iesaistījās arī jaunieši ar kustību un redzes traucējumiem. Pozitīvās emocijas sita augstu vilni.”

Pie rekonstruētā agrīno viduslaiku koka Āraišu ezerpils un bronzas laikmeta mājām Meitu salā tika svinēta Pētera diena, Saulgriežu svētku noslēguma laiks. Latviešu skaņās, rituālos un dzīvesziņā nometnes dalībniekus ievadīja gan šejienieši no folkloras kopas “Ore” (vadītāja Inese Roze), gan kurzemnieces no kopas “Kūrava” (vadītāja Ina Celitāne). Turpat notika brīvdabas pusdienas ar tautas ēdieniem no māla traukiem mīklu un atjautības uzdevumu gaisotnē. Pēc “Es Redzu” iekļaujošās nometnes pasākumiem Amatas pašvaldības un Āraišu ezerpils brīvdabas arheoloģiskā muzeja vadītāji vienojās par arheoloģiskā muzejparka pielāgošanu ratiņnieku un citu iedzīvotāju grupu ar pārvietošanās ierobežojumiem vajadzībām. “Būtu labi, ja šādas nometnes turpinātos, un pašvaldība ir gatava tās visādi atbalstīt. Mums ir novada tūrisma attīstības koncepcija, kurā, teikšu kā ir, līdz šīm personām ar invaliditāti netika veltīta īpaša uzmanība. Ceru, ka sadarbībā ar biedrības “Es Redzu” ekspertiem tas tiks uzlabots,” uzskata Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte.

Nometnes notikumus vēsturiskajā ainavā un tūkstoš saskarsmes, grūtību pārvarēšanas, triumfu un zaudējumu brīžus dokumentēja ievērojami Latvijas fotogrāfi Aivars Ošiņš, Santa Vanaga, kas cīnās ar smagu slimību, un fotogrāfe-kinoloģe Marenda Zapoļska. Viņi ne tikai fotografēja paši, bet arī atklāja savas mākslas noslēpumus visiem interesentiem, arī vājredzīgajiem un neredzīgajiem jauniešiem. “Esmu pārliecināta, ka nekad nedrīkst padoties!” savu dzīvesstāstu atklāj Santa Vanaga. “Es piedzimu tikpat kā neredzīga. Pēc ilgiem vingrinājumiem izdevās redzi mazliet atgriezt, un es pat varēju iet parastajā skolā. Pēc smagas slimības diagnosticēšanas un insulta iestājās daļēja paralīze un saasinājās redzes problēmas. Tolaik redzēju tikai neskaidras aprises un ēnas, tomēr vīrs nopirka man fotokameru. Es sāku aktīvi fotografēt, liekot lietā arī iepriekšējās profesijas, stilistes-vizāžistes, iemaņas. Tas bija eksperiments, cik daudz var izdarīt cilvēks, kad ķermenis īsti neklausa. Tāpēc es esmu šajā nometnē. Gribu dalīties ar savu pieredzi un vienlaikus kaut ko iemācīties no pārējiem nometnes dalībniekiem. Mani iedvesmo stāsts par kādu neredzīgu lietuviešu fotogrāfu, kurš fotografē, paļaujoties uz dzirdi, ožu un tausti. Sākumā es fotografēju izlaidumā, tad deju pasākumos un kāzās. Šobrīd es varu pārvietoties bez pavadoņa un turpinu aktīvi fotografēt. Man viena acs ir neredzīga, bet ar otru es varu atšķirt krāsas un aptuvenas formas. Tāpēc es vairāk paļaujos uz savām sajūtām. Esmu pārliecināta, ka arī neredzīgie var radīt izcilus fotodarbus. Vienīgi, kamerai jābūt ar automātisko fokusēšanas iespēju un nepieciešams asistents fotogrāfiju pēcapstrādei. Man ir paveicies, jo mans vīrs arī fotografē un mani atbalsta. Tā kā es nedaudz redzu, savas fotogrāfijas uz liela ekrāna apstrādāju pati. Lai arī neredzīgie nevar ieraudzīt sava darba rezultātu, viņiem ir ārkārtīgi svarīga pārējo reakcija. Amatas nometnē piedalās neredzīgais Artūrs no Liepājas, un viņam vienmēr līdzi ir maza kamera, ar kuru viņš fotografē jūru, Liepājas tramvajus un savu meiteni, kura redz. Neredzīgais jūt otra cilvēka prieku. Latvijā šādas pieredzes līdz šim nav bijis. Ceru, ka man izdosies izveidot pirmo Latvijas neredzīgo fotogrāfu izstādi,” tā Santa Vanaga.

Nometnē piedalījās arī projekta “Draugs īpašam bērnam” dalībnieki – bērni ar īpašām vajadzībām un viņu četrkājaini draugi – topošie suņi-asistenti un suņi-pavadoņi. Paraugnodarbības ar dažādu šķirņu suņiem vadīja Latvijas Kinoloģiskās federācijas eksperti Ingūna Tihomirova (Valmiera), Vladislava Akimova (Rīga), Sintija Neimane (Ventspils), Ilze Čuhnova-Rancāne (Talsi) un Ilze Zvaigzne (Limbaži). LKF mācību komisijas vadītāja Ingūna Tihomirova, kas divdesmit gadus nodarbojas ar suņu apmācību, uzskata, ka Latvijā tāds projekts kā “Draugs īpašam bērnam” vēl nav bijis un liek mācīties visiem tā dalībniekiem. “Projekta pamatproblēma ir tas, ka to rīkotāji grib apvienot trīs dažādas, proti, pavadoņa, asistenta un kanisterapeita, funkcijas vienā ideālā sunī konkrētam bērnam. Misiju neatvieglina arī tas, ka suns tiek apmācīts ģimenē, kad katram no ģimenes locekļiem parasti ir sava izpratne par suņa funkcijām un apmācības niansēm. Tātad, ģimenei vispirms jāvienojas, vai tiek apmācīts darba suns noteikto funkciju pildīšanai, vai runa ir vienkārši par ģimenes mīluli. Patlaban cilvēku ar invaliditāti kinoloģiskās apkalpošanas jomā Latvijā nav nedz skolu, nedz apmācības programmu. Viss balstās uz atsevišķu suņu īpašnieku labu gribu un kvalifikāciju. Mūsu federācijas eksperti lieliski tiek galā ar kinoloģiskām problēmām, bet šajā gadījumā jāstrādā arī ar īpašu bērnu un viņa ģimeni. Šeit jāveido komanda, kas var veiksmīgi atrisināt gan suņa apmācības aspektus, gan cilvēka psiholoģijas jautājumus. Es atbraucu uz nometni, lai labāk saprastu projekta mērķus un iespējas, paskatītos uz bērniem, vecākiem un kucēniem, un pamēģinātu sastādīt tādu programmu, lai bērni un pieaugušie saņemtu vajadzīgo informāciju, bet suņi atrastos netraumējošā, attīstošā vidē.

Ir vērtīgi, ka ir arī daudz citu kinologu, kas piekopj dažādas pieejas. Ja projekta iniciatori ņems vērā profesionāļu ieteikumus, tad var cerēt uz tā ilgtspēju,” ir pārliecināta Ingūna Tihomirova.

Nometnes ekspertu vidū bija arī Cēsu Bērnu un jauniešu zinātnes centra Zinoo pārstāvji, kas ne tikai pastāstīja par kosmiskām tehnoloģijām, bet arī parādīja, kā pašu rokām izgatavot raķeti un kosmosa zondi un palaist to debesīs. “Mūsu zinātkāri rosinošo nodarbību mērķis ir parādīt jauniešiem, arī ar īpašām vajadzībām, ka no pavisam vienkāršiem materiāliem var uztaisīt un rīkoties ar visādām foršām lietām, kas ļauj pašiem atklāt fizikas likumus. Jo tie ir tādi paši, kā lielo kosmisko raķešu palaišanas gadījumā,” paskaidrojis Zinoo centra darbinieks Pēteris Kalniņš.

Līderības un izturības meistarklases sniedza Vaivaru pamatskolas direktore Inese Kārkliņa, kura vairāk nekā divdesmit gadus vada pirmo iekļaujošo skolu Latvijā, un karmelītu ordeņa māsa Stefana. Ar iekļaujošā teātra prezentāciju uzstājās NVO “Perspektīva” līderības programmu vadītāja Marija Gendeļeva no Maskavas, kas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. “Amatas nometnē man īpaši patika, cik pārliecināti un atraisīti bija vājredzīgie un neredzīgie jaunieši, kas ne vienmēr raksturo šādu nometņu dalībniekus pie mums Krievijā. Pamanīju arī sporta veidu dažādību, ar kuriem neredzīgie diez vai nodarbojas ikdienā. Pēc šādām nodarbībām viņi sāk vairāk kustēties, sajūt savu ķermeni. Pie mums ir īpaši pieprasīti līdera īpašību attīstības pasākumi, kas ļauj bērniem ar invaliditāti ne tikai atbrīvoties no saviem kompleksiem, bet arī vadīt citus. Izmēģinot dažādas metodes, sapratām, ka par sevi runāt un darboties ir daudz vieglāk, slēpjoties zem kāda tēla maskas. Septiņu gadu darba rezultātā tika izstrādāta Iekļaujošā teātra koncepcija. Sākotnējā posmā projekta dalībniekiem tiek piedāvāts izvēlēties, vai viņi rakstīs lugu profesionālu dramaturgu vadībā, vai attīstīs aktiermākslas prasmes ar teātra pedagogiem. Kad luga ir gatava, mēs atrodam teātri, režisoru, pēc iespējas pazīstamus profesionālus aktierus un pēc dažiem mēnešiem aicinām uz iekļaujošo izrādi īstajā teātrī. Mūsu pirmizrādes notikušas uz visslavenākajām Maskavas teātru skatuvēm. Ja jaunie cilvēki no Krievijas un Latvijas kopā uzrakstītu iekļaujošu lugu, kas pēc tam tiktu uzvesta ar vadošo aktieru piedalīšanos uz Rīgas un Maskavas teātru skatuvēm, tas veicinātu šķēršļu novēršanu ne tikai invaliditātes pārvarēšanas jomā, bet arī veiktu izrāvienu tautas diplomātijas jomā,” ir pārliecināta Marija Gendeļeva.

Par nometnes atklājumu kļuva Latvijas Kultūras akadēmijas studente Laima Mūrniece (Inčukalns), kura uzstājas ar savas dzejas lasījumu. “Braucot uz nometni, cerēju uzzināt kaut ko jaunu, atrast jaunus draugus, kas arī notika. Ļoti patika pati Spāres muižas gaisotne, miers, ko izstaro tās ēkas un alejas. Kaut es nevaru redzēt luksofora gaismu vai braucamā ceļa un ietves robežu, man ir kaut kādas redzes paliekas, kas ļauj uztvert spilgtas krāsas. Parasti es vairāk klausos, ieklausos, kas notiek apkārt, ne tikai ar dzirdi, bet ar visu ķermeni. Mani iedvesmoja Santas Vanagas spēcīgais dzīves stāsts un aicinājums neredzīgajiem fotografēt. Man pašai patīk fotografēt pilsētas ainavas, tiesa, vadoties vairāk pēc redzes paliekām, nevis intuīcijas. Labprāt piedalītos Santas fotoizstādē. Lai viņai izdodas!” tā Laima Mūrniece, kas izteica vēlmi piedalīties citos “Es redzu” projektos.

“Atbalstot iepriekšējās nometnes, mēs pārliecinājāmies, cik ļoti svarīgi integrācijas ideju realizēt dzīvē, ikdienā. Bērniem ar īpašām vajadzībām tādējādi paplašinās viņu iespēju lauks, savukārt veselie bērni kļūst sirdsredzīgāki. Ir apsveicami, ka šāda veida nometnēs programmas saturs aug arī kvalitatīvi: integrācijas idejai nāk klāt līderības un pašmotivācijas prasmes, un šovasar  arī tehnoloģijas,” nometnes programmu atzinīgi novērtē tās galvenā atbalstītāja – labdarības fonda “BlueOrange Charity” valdes locekle Ingrīda Šmite.

“Skatoties no malas, dažkārt nevar pateikt, kuram no jauniešiem ir redzes vai dzirdes invaliditāte un kuram nav. Mūsu projekta dalībnieki, iespējams, pirmoreiz savā mūžā profesionālu ekspertu un treneru uzraudzībā piedalās tik daudzās attīstošās aktivitātēs, aizrautīgi komunicē ar īpašajiem viesiem, bet redzīgie aizsien acis un ne mazāk aizrautīgi spēlē neredzīgo tenisu. Tam visam ir viens mērķis – parādīt, ka visi dzīvo vienā sabiedrībā, viens otram blakus un ir vajadzīgi viens otram. Ir svarīgi, ka veselie jaunieši mūsu nometnēs apgūto pieredzi aiznes uz savām skolām, veido prezentācijas un praktiski pierāda skolotājiem un skolu vadībai, ka viņi ir gatavi jau ar šo 1. septembri mācīties līdzās jaunajiem draugiem ar īpašām vajadzībām. Kamēr par to tikai teoretizē varas gaiteņos, ikdienā, arī šādās nometnēs, tiek demonstrēts, ka dzīvespriekā kūsājošie jaunieši ar īpašām vajadzībām dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un neatpaliek spēlēs un mācībās no saviem vienaudžiem, ” ir pārliecināta nometnes iniciatore un vadītāja Aivija Bārda.

Balstoties uz Amatas un iepriekšējo “Es redzu” nometņu pieredzi un materiāliem, tiks izstrādāta metodikas rokasgrāmata, kā arī ceļojošā foto izstāde un fotoalbums. 10. jūlijā Galerijas Centrs Sporta klubā (Rīgā, Audēju ielā 16) ekspertu vadībā atsāksies treniņi, kuros tiks atstrādāti iekļaujošā sporta metodikas elementi. Augusta sākumā notiks vadošās iekļaujošās sporta izglītības ekspertes, Ņujorkas Brokportas universitātes profesores Lorenas Lībermanes (Lauren Lieberman) meistarklase. Nākamā Starptautiskā jauniešu sporta iekļaujošā nometne tiek plānota šī gada oktobrī, turpat Amatas novadā. Tiek apspriesta iespēja sarīkot “Es redzu” iekļaujošās nometnes arī ASV un Krievijā.

 

428